Eiropa
Vikipēdijas raksts
| Šis raksts ir par pasaules daļu. Skatīt nozīmju atdalīšanas lapu, lai uzzinātu par citām jēdziena Eiropa nozīmēm. |
Eiropa ir pasaules daļa (subkontinents), ģeoloģiski un ģeogrāfiski tā ir pussala, kas veido kontinenta - Eirāzijas rietumu daļu. Ziemeļos to ierobežo Ziemeļu ledus okeāns, rietumos - Atlantijas okeāns, dienvidos - Vidusjūra un Melnā jūra, austrumos - Urāli.
Satura rādītājs |
Eiropas vispārējais raksturojums
Galvenie statistiskie rādītāji
- Platība - 10 400 000 km²
- Iedzīvotāju skaits - ap 705 000 000 iedzīvotāju, 11% no pasaules iedzīvotāju skaita;
- Krasta līnijas garums - 38 000 km;
- Vidējais augstums virs jūras līmeņa - ap 300 m;
- Augstākā virsotne - Elbruss (5 642 m);
- Lielākais attālums no okeāniem - 1 600 km;
- Salas aizņem ap 7,6% Eiropas platības.
Galējie punkti (kontinentālā daļa)
- Ziemeļos - Nordkina rags (Norvēģija) - 71° 08'Z
- Dienvidos - Marroki rags (Spānija) - 36° 00'Z
- Rietumos - Rokas rags (Portugāle) - 09° 31'R
- Austrumos - Polārie Urāli (Krievija) - 67° 20'A
Iedalījums
Eiropu no ģeogrāfiskā un arī no kultūrvēsturiskā viedokļa var iedalīt trīs reģionos:
- Dienvideiropa (Vidusjūras piekraste);
- Viduseiropa (Atlantijas okeāna piekraste);
- Ziemeļeiropa (Skandināvija un Baltija).
Eiropu iedala arī rietumu-austrumu virzienā - šim iedalījumam ir vairāk kultūrvēsturiska nozīme:
Bieži tiek lietots arī termins "Centrāleiropa".
Tektonisko procesu rezultātā Eiropā izveidojušās četras lielas, atšķirīgas morfoloģiskās zonas:
- Eiropas ziemeļu kalnienes;
- Viduseiropas līdzenums;
- dienvidu kalnienes (Pireneji, Alpi, Dināru kalni, Balkāni, Karpati);
- Vidusjūras piekrastes josla.
Katrā no šīm zonām, atšķirīgā apvidus, klimata un citu faktoru rezultātā, veidojās arī atšķirīgas kultūras.
Eiropu var nosacīti sadalīt arī sateces baseinos. Lielākie ūdeņu kompleksi ir saistīti ar Ziemeļatlantiju, Ziemeļjūru, Baltijas jūru, Vidusjūru un Melno jūru. Šīs jūras un ar tām saistītie iekšzemes ūdens baseini kopš seniem laikiem ir veicinājuši ceļošanu un cilvēku kontaktus. Var pat konstatēt zināmu korelāciju starp viena vai vairāku tuvāko ūdens baseinu un etniski radniecīgu sabiedrību teritorijām.
Ainavas un kultūras saikne
Neskatoties uz samērā nelielajiem izmēriem Eiropā ir ļoti daudzveidīga ainava un daba, kas daudzviet ir bijusi ļoti labvēlīga saimniecības attīstībai. Eiropas subkontinentam raksturīga ļoti saposmota krasta līnija, liels skaits lielu un mazu iekšēju un daļēji iekšēju ūdenstilpņu un upju. Pirmajiem ieceļotājiem, kas Eiropā nonāca caur Mazāziju, šis faktors, iespējams, palīdzēja ātri izplatīties visā Dienvideiropā, bet klimatam kļūstot siltākam – arvien vairāk uz ziemeļiem.
Eiropā nav tādu upju kā, piemēram, Nīla: ar milzīgu ūdens baseinu, treknu upes ielejas augsni, siltu klimatu. Tomēr Eiropai ir savas priekšrocības. Eiropu visos virzienos šķērso dabīgie ūdensceļi - upes, kas sekmēja cilvēku pārvietošanos pa šo pasaules daļu. Tā kā Eiropai piemīt lielas pussalas raksturs, tās ūdensteces sistēma pārsvarā vērsta no centrālās daļas uz perifēriju. Garākā Eiropas upe - Volga - plūst no Valdaja augstienes uz dienvidiem, ietekot Kaspijas jūrā. Otra garākā upe - Donava - plūst no rietumiem (Bādenes-Virtembergas zemes Vācijā) uz austrumiem, ietekot Melnajā jūrā. Centrālās un Rietumeiropas upes pārsvarā ietek Vidusjūrā (Rona, Po u.c.), Atlantijas okeānā vai Ziemeļjūrā (Luāra, Sēna, Reina, Elba u.c.). Savukārt, Daugava, Ņeva, Visla, Nemuna u.c. nes ūdeņus no austrumiem uz Eiropas iekšējo jūru - Baltijas jūru.
Eiropa - kontinents vai pasaules daļa?
Rietumeiropā un ASV Eiropu (arī Āziju) uzskata par kontinentu, savukārt Eirāziju - par superkontinentu. Šāds uzskats nav pamatots no ģeoloģiskā un ģeogrāfijas viedokļa, jo Eiropu un Āziju vieno plaša, daudzveidīga sauszemes teritorija.
Klimats un tā izmaiņu ietekme uz Eiropas vēsturi
Eiropas klimats, tāpat kā klimats jebkurā citā vietā, ir pastāvīgi mainījies. Kopš pēdējā ledus laikmeta beigām notiek pakāpeniska vidējās temperatūras paaugstināšanās. Civilizācijas attīstībai vispiemērotākais ir mērens, maigs klimats, kāds vairākus tūkstošus gadus atpakaļ bija ģeogrāfiskā platuma joslā, kur mūsdienās vērojams samērā karsts un tveicīgs laiks - Eiropas dienvidos - Grieķijā, Spānijas un Itālijas dienvidos.
Klimata izmaiņas Eiropā un tuvējos reģionos nav bijušas vienmērīgas. Eiropas dienvidos un tuvējos Āzijas reģionos klimats kļuva kontinentālāks un sausāks, samazinot ražas apjomus un spiežot plašo līdzenumu tautas meklēt citas izdzīvošanai piemērotas vietas. Dzīvei labvēlīgāku reģionu tās atrada rietumos, tuvāk Atlantijas okeānam, kur klimats bija maigāks.
Tomēr arī šeit klimats mainījās. Atsevišķos laika periodos vairākus gadsimtus ilga vēsāki periodi. Piemēram, aptuveni no 200. līdz 700. gadam Eiropā bija kļuvis vēsāks. Iespējams, vēsākais klimats un ar to saistītās nabadzīgās ražas bija viens no faktoriem, kas veicināja Romas impērijas novājināšanos un vēlāko sabrukumu. Visdrīzāk, šī paša iemesla dēļ vairāku nākamo gadsimtu laikā Eiropas iedzīvotāju skaits, kas bija stipri sarucis vairākkārtēju mēra epidēmiju rezultātā, pieauga ļoti lēnām. Tikai no VIII līdz pat XI gadsimtam ražas, klimatam kļūstot siltākam, pieauga un cilvēku dzīves apstākļi visā Eiropā pakāpeniski uzlabojās.
Mūsdienās nokrišņu daudzums Eiropas rietumos ir daudz lielāks, nekā austrumos. Atlantijas piekrastes joslā nokrišņu daudzums gada laikā sasniedz 3000 mm, bet Polijas vidienē vai Donavas baseinā - tikai ap 500 mm, vēl vairāk samazinoties austrumu virzienā. Klimata atšķirības dažādos Eiropas reģionos ir visai krasas. Uz austrumiem no centrālās Eiropas - Polijas - Baltijas reģionā un tālāk ziemeļaustrumos, klimats ir bargāks. Izteikti kontinentāls klimats Eiropā vērojams uz austrumiem no Volgas un Donas baseiniem. Vissausākais reģions Eiropā ir pašos tās dienvidaustrumos - Kaspijas jūras piekrastē - šeit nokrišņu daudzums gadā ir tikai vidēji ap 250 mm, kamēr vienā no vismitrākajiem Eiropas reģioniem - Norvēģijas rietumu daļā vidējais gada nokrišņu daudzums ir ap 3500 mm.
Nav nejaušība, ka šī klimatiskā robežlīnija, kas nošķir Eiropas atlantiskā klimata daļu no kontinentālās daļas, vienlaicīgi nošķir Eiropas iedzīvotājus arī pēc to pamata saimniecības veida, bet līdz ar to arī citu saimniecības un kultūras aspektu ziņā. Atlantiskajā klimata joslā, tātad, galvenokārt, uz rietumiem no Donas upes, cilvēki, līdzko kļuva pieejami metāla darbarīki, pārgāja uz pastāvīgu dzīves veidu, piekopjot laukkopību un lopkopību. Turpretī austrumu virzienā no šīs robežšķirtnes par noteicošo kļuva nomadu dzīves veids, kura pamatā bija klejojošā lopkopība. To veicināja ne tikai klimata, bet arī augsnes īpatnības. Eiropas attālāko austrumu daļu veido plašās Volgas un Ukrainas stepes. Eiropas vidienē stepe nemanāmi pāriet plašajās Dobrudžas (Valahijas) zemienē Rumānijā un Ungārijas līdzenumā, kur saimniekošanas un dzīves apstākļi jau ir atšķirīgi.
Derīgie izrakteņi
Eiropas subkontinents ir bagāts ar derīgajiem izrakteņiem, kas ir kalpojis par būtisku Eiropas civilizāciju attīstību veicinošu faktoru. Ilgstošajā derīgo izrakteņu ieguves vēsturē daudzviet to resursi ir izsmelti. Vācijā, Francijā un Lielbritānijā atrodas lieli akmeņogļu krājumi. Salīdzinoši nesen uzsākta lielo naftas un dabasgāzes krājumu apguve šelfā starp Lielbritāniju, Norvēģiju, Nīderlandi. Skandināvijas un Lielbritānijas ziemeļu daļā ir bagātīgas rūdu atradnes - šeit var iegūt dzelzi, varu, svinu, cinku, alvu. Arī Alpu kalnu perifērajā daļā ir ievērojami alumīnija, hroma, vara, svina, cinka, sudraba u.c. metālu rūdu iegulas. Savukārt Baltijas reģionā minēto dabas resursu nav vispār, ja neskaita salīdzinoši nelielas naftas iegulas Baltijas jūrā, kuru apguve uzsākta tikai vietām.
Resursu nevienmērīgā izplatība Eiropā veicināja starpreģionālās darba dalīšanas procesu un tirdzniecību. Pirmie tirdzniecības ceļi, kravu šķirošanas un pārkraušanas centri veidojās tieši dabas resursu, piemēram, sāls, krama, dzintara un dažādu metālu vienmērīgai izplatīšanai visā Eiropā.
Etimoloģija
Grieķu mitoloģijā Eiropa bija feniķiešu princese, ko bija nolaupījis Zevs un aizvedis uz Krētas salu, kur viņa deva dzīvību Minosam, Radamantam un Sarpedonam. Homēram Eiropa (grieķiski: Εὐρώπη Eurṓpē) bija mitoloģiska Krētas karaliene, bet ne ģeogrāfisks apzīmējums. Vēlāk ar vārdu Eiropa tika apzīmēta Grieķijas sauszemes daļa, un pēc 500 g. p.m.ē. vārda nozīme tika paplašināta arī uz zemēm uz ziemeļiem no Grieķijas.
Etimoloģiski grieķu vārds Εὐρώπη Eurṓpē ir cēlies no latīņu vārda Aurōpā, kas savukārt aizgūts no senpersu Aus(r)ā-apā. Vārda pamatā ir divi indoeiropiešu cilmes vārdi ausārā 'ausma, saullēkts' un apas 'ūdens, upe', tādējādi sākotnēji vārds nozīmējis 'saullēkta upe'.
Vēsture
Eiropai ir ļoti gara kultūras un ekonomisko sasniegumu vēsture, kas ilgst nepārtraukti jau vairākus gadu tūkstošus. Par mūsdienu Eiropas kultūras pirmssākumu uzskata Seno Grieķiju un tai sekojošo Seno Romu. Pēc Romas impērijas sabrukuma sekoja pagrimuma periods, ko renesanses laikā dēvēja par "drūmajiem viduslaikiem", bet apgaismības laikmeta un mūsdienu vēsturnieki - vienkārši par viduslaikiem. XII - XIII gadsimtā no Itālijas Eiropā sākās renesanses periods, kas veicināja jaunu Eiropas atdzimšanu. XV gadsimtā Portugāle aizsāka Lielo ģeogrāfisko atklājumu periodu, drīz tai sekoja Spānija un p[ēc tam - Francija, Nīderlande un Apvienotā Karaliste. Rezultātā Eiropas civilizācija ap XV - XVIII gadsimtu kļuva par pirmo globālo civilizāciju, kas lielākā vai mazākā mērā pakļāva vai vismaz ietekmēja pārējās pasaules kultūras.
XVIII - XIX Eiropas sabiedrība pakāpeniski attīstīja modernās demokrātijas ideju un sabiedrisko sistēmu.
Eiropas robežas senatnē
Terminu "Eiropa" pirmie ieviesa senie grieķi, kuri uzskatīja Skitiju (Melnās jūras ziemeļdaļā) par pasaules malu. Viņi zināmo pasauli iedalīja Eiropā, Āzijā un Lībijā (Āfrikā). Par to, kas atradās tālāk, viņi zināja maz. Senie grieķi Eiropas robežu vilka pa Tanaisu (Dona un Ziemeļu Doņeca) un Fasisu (Rioni upe Gruzijā).
Leģenda par Eiropas izcelšanos
Leģendai par Eiropas nolaupīšanu ir arī simboliska nozīme. Eiropas nolaupīšana atspoguļo vēsturisko saikni starp Eiropu un Āziju. Feniķija leģendā aprakstīto notikumu laikā atradās stiprā Ēģiptes politiskā un saimnieciskā ietekmē. Nolaupot Eiropu, Zevs paņēma no vecākas Austrumu civilizācijas tās mantojumu un pārnesa uz Egeju, kur tā nākamo gadsimtu laikā tika attīstīta un izplatīta arvien tālāk citur Eiropā.
Rietumeiropas "apdzīvotības" sākums
Līdz pat vēlīnajam bronzas laikmetam (apmēram 8. gs. p.m.ē.) Rietumeiropā, sakarā ar tās zemo apdzīvotības līmeni, nepastāvēja neviena kaut cik ievērojama valsts vai tās priekštecis. Tikai laikaposmā starp 800. un 600.g. p.m.ē., agrīnajā dzelzs laikmetā, sākās intensīva lielāku ciematu un pilskalnu būvniecība plašā reģionā uz ziemeļiem no Alpiem saistībā ar ķeltu, ģermāņu, gotu un citu tautu pakāpenisku izplatību pāri Alpiem. Līdz pat franku valsts izveidošanai ciltis un tautas atradās gandrīz nepārtrauktā kustībā – tās klejoja praktiski pa visu Eiropas teritoriju.
Galvenie tautu pārvietošanās virzieni bija no ziemeļiem uz dienvidiem un no austrumiem uz rietumiem, vairumā gadījumu savstarpēji sajaucoties ar jau uz vietas esošajām tautām. Piemēram, daļa ģermāņu cilšu grupai piederīgo gotu pēc ilgiem klejojumiem apmetās Gallijas ziemeļu daļā. Samērā īsā laikā tā sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem – dažādām ķeltu ciltīm, gala rezultātā veidojot daļu no vēlākās franku valsts.
Savukārt lombardi iespiedās Itālijas ziemeļu daļā, bet cita gotu daļa atrada savas pastāvīgās mājas Ibērijas pussalā - visai tālu no savas sākotnējās izcelšanās vietas - Skandināvijas.
Bijušās Romas impērijas centrālās un it īpaši austrumu provincēs ienāca huņņi, bet vēlāk - avāri. Pilnīga etniska pārstrukturizācija notika Balkānos, kur lielā skaitā ieradās slāvu, bulgāru un gotu imigranti. Slāvu ciltis VII- IX gadsimtā uzsāka plašu ofensīvu rietumu virzienā un nokļuva līdz pat Elbas upei, asimilējot praktiski visus šeit sastaptos dažādas etniskas izcelsmes iedzīvotājus.
Mainīgs bija ne tikai Eiropas iedzīvotāju etniskais sastāvs, bet arī skaits. Precīzu ziņu par iedzīvotāju skaitu Eiropā pirmajos gadsimtos pēc Romas impērijas sabrukuma nav.
Piemēram, Anglijas iedzīvotāju skaits ap 500.g. pārsniedza vienu miljonu cilvēku. Šis skaits līdz apmēram XIV gs. vidum četrkāršojās, bet tad visā Eiropā iedzīvotāju skaits stipri saruka atkārtotas mēra epidēmijas dēļ. Rezultātā Eiropas subkontinents kļuva par visai reti apdzīvotu pasaules reģionu - lielas, agrāk apsaimniekotas platības pārņēma meži, purvi un krūmāji, starp kuriem, galvenokārt upju ielejās bija izkaisīti reti ciemati.
Eiropas valstis
Eiropā ir aptuveni 50 valstu, no kurām liela daļa ir apvienojušās Eiropas Savienībā.
Sekojošām valstīm ir teritorijas Eiropā:
1 Armēnija un Kipra ģeogrāfiski atrodas Āzijā, bet kulturāli un vēsturiski tiek uzskatītas par Eiropas daļu.
2 Azerbaidžāna un Gruzija daļēji atrodas Eiropā, ja par Eiropas robežu pieņem Kaukāzu.
3 Kazahstānai Eiropā atrodas neliela daļa teritorijas uz rietumiem no Urālas upes.
4 Krievijas Eiropas daļa ietver teritorijas uz rietumiem no Urālu kalniem.
5 Eiropas Turcija ir neliela teritorija uz ziemeļrietumiem no Bosfora un Dardaneļu jūras šaurumiem.
Eiropas reģioni
Ārējās saites
- Eiropa fotogrāfijās (angliski)
- Eiropas karte (angliski)
- Eiropas karte (angliski)
| |||||||||||||||||||||
Pasaules reģioni | |||||||||||||||||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
|
| ||||||||||||||||||||||||
.