Definição e significado de Korāns

Vikipēdijas raksts

Korāns (arābu: القرآن al qurʼān) ir galvenais islāma reliģiskais teksts (islāma svētie raksti). Islāmā tiek uzskatīts, ka Korānu pravietim Muhamedam ar erceņģeļa Gabriela (Džebraīla) starpniecību atklājis pats Dievs. Musulmaņi Korānu uzskata par Dieva pēdējo atklāsmi cilvēkiem; uz Korāna balstās arī islāma filozofija un daudzviet arī likumdošana, Korānam bijusi liela nozīme arī arābu literatūras attīstībā.

Kas ir Korāns?

Islāmā Korāns ir augstākā autoritāte. Tas ir pamatīgākais un svarīgākais apraksts ticībai, rituāliem un likumiem visā reliģijā. Tā ir grāmata, kas „nošķir” labo no ļaunā. Tādos laicīgos jautājumos kā globalizācija, dabas aizsardzība, terorisma un narkotiku apkarošana, medicīniskā ētika un feminisms, pierādījumi dažādiem argumentiem tiek meklēti Korānā. Šī nozīmība izriet no uzskata, ka Korāns ir Dieva vārds, kas atklāts pravietim Muhamedam ar ercenģeļa Džebraīla starpniecību un ir piemērots katram laikam un katrai vietai.

Korāns ir sākums visām islāma zinātnēm: arābu gramatika tika izveidota, lai kalpotu Korānam, arābu fonētikas studijas tika sāktas, lai noteiktu kā pareizi izrunāt Korāna vārdus, arābu retorikas zinātne izveidojās, lai Korāna vārdus izteiktu neatkārtojamā stilā, arābu kaligrāfijas māksla tika izkopta ar Korāna pierakstīšanu, Korāns ir islāma likumu un teoloģijas pamats. Tādēļ piecpadsmitā gadsimta autors un māceklis Sujuti teica: „Viss balstās uz Korāna.” Visa musulmaņu pasaules reliģiskā dzīve tiek veidota saskaņā ar Korāna tekstu.

Ar Korānu arābu valoda izplatījās daudz tālāk nekā tikai Arābijas pussalā, dziļi iespiežoties citās musulmaņu valstu valodās: persiešu, turku, urdu, indonēziešu u.c. Korāna pirmo sūru (nodaļu) „Fātiha”, kas ir svarīgākā rituālu lūgšanu sastāvdaļa, musulmaņi visā pasaulē lasa un iemācas no galvas arābu valodā. Arī citi arābu valodas panti un frāzes iesakņojušies daudzu nearābu musulmaņu dzīvēs. Musulmaņu bērni Korānu sāk mācīties no galvas parastajā izglītības procesā: tradīcija mācīties Korānu no galvas aizsākās vēl Muhameda dzīves laikā un turpinās mūsdienās. Persona, kas izpelnījusies šādu godu, tiek saukta par hāfizu, un daudzās musulmaņu valstīs tas ir priekšnosacījums mācībām skolā. Mūsdienās Korānu vairākas reizes dienā citē radio un televīzijā un vairākās musulmaņu valstīs pastāv pat atsevišķi televīzijas un radio kanāli, kuri nodarbojas tikai ar Korāna citēšanu un studēšanu. Musulmaņi zvēr pie Korāna, dodot solījumus tiesās un ikdienā.

Svētie raksti

Islāmā ar jēdzienu „svētie raksti” jeb „svētās grāmatas” apzīmē pierakstus, kurus praviešiem nodiktējis Dievs. Bez Korāna, par tādiem arī uzskata "Suhūfi Ibrāhīm" (Ibrāhīma (Ābrama) ruļļi), Tevrātu (5 Mozus grāmatas), Zabūru (psalmi) un Indžīlu (evaņģēliju).

Korānā visas šīs atklāsmes sauc par svētajiem rakstiem.

Suhufi Ibrāhīm (Ibrāhīma ruļļi)

Ibrāhīma ruļļi (arābu: صحف ابراهيم) tiek uzskatīti par pazudušiem. Korānā divās Mekas perioda sūrās atrodama atsauce uz „Ibrāhīma ruļļiem”, ar kuriem, domājams, apzīmētas iepriekšējas atklāsmes (87:18-19; 53:36-37). Korānā netiek atklāts šo ruļļu saturs. Par autoru tiek uzskatīts viens no islāma praviešiem Ibrāhīms (Ābrams).

Tevrāts

Vairāki valodniecības vēsturnieki rakstu avotu kritikas nozarē uzskata, ka Tevrāts arābu: توراة ; piecas Mūsas grāmatas) ir nevis viena autora darbs, bet ir vairāku atsevišķu rakstu apkopojums. Pastāv hipotēze, ka Mozus|Mūsa (Mozus) izmantojis Ibrāhīma ruļļus kā izejmateriālu, lai sarakstītu „5 Mūsas grāmatas”. Tevrāts (ebreju Tora) ir svētie raksti, kurus Dievs deva Mūsam. Pastāv arī uzskats, ka Tevrāts ir nosaukums visai Vecajai derībai. Islāmā uzskata, ka jūdi Tevrata tekstu ir sagrozījuši.

Zabūrs

Zabūrs (arābu: زبور) ir dziesmu pantu krājums, kas tiek pieskaitīts pie svētajiem rakstiem, kas doti pirms Korāna. Zaburu sauc arī par "Dāvida Zabūru". Zabūru lietoja kā lūgšanu grāmatu Sulejmana svētajā namā Jeruzālemē (Zālamana templis). Dāvids nesarakstīja visu Zabūru, bet gan tikai lielāko daļu no Zabūrā iekļautajām dziesmām. Vairākas dziesmas sarakstījuši Mūsa, Uzairs, Sulejmans, Ezāns , Hemans un Asafs. Zabūrā pavisam ir 150 dziesmas un tās sakārtotas 5 nodaļās. Korānā Zabūru vārdā min tikai trīs reizes (4:163., 17:55. un 21:105.). Indžīls parasti tiek saukts par evaņģēliju, tāpat kā četri Jaunās derības evaņģēliji.

Indžīls

Ar Indžīlu (arābu: إنجيل ) islāmā apzīmē Jauno derību. Islāmā uzskata, ka esošais Indžīla teksts ir sagrozīts, bet citi zinātnieki uzskata, ka Indžīls ir pazaudēts un tas nav tas pats, ko sarakstīja apustuļi. İndžils Korānā tiek pieminēts 12 reizes un to uzskata par atklāsmi, kuru nodevis Īsa (Jēzus). Ar tādu pat vārdu apzīmē grāmatu, ko lasījuši Muhameda laikabiedri kristieši. Lai arī Korāns atsaucas uz Īsas nodotajām atklāsmēm, nekur Korānā netiek atklāts Indžīla saturs. Lai arī Indžīls esot laika gaitā sagrozīts, musulmaņi tic, ka tas ir Dieva vārds, kas tika atklāts Īsam. Tādēļ musulmaņu attieksme pret šiem rakstiem ir tāda, kā tā noteikta vienā no sešiem islāma ticības statūtiem (pantiem).

Islāmā uzskata, ka tikai Korāns no visiem svētajiem rakstiem nav cietis no tahrīf, resp. ir nesabojāts, nevis kā Ibrāhīma ruļļi, Tevrāts, Zabūrs un Indžīls. Tādēļ par islāma autoritatīvo svēto rakstu avotu uzskata Korānu.

Muhameda dzīve un vēsturiskie apstākļi

Vairāk par Muhamedu lasīt rakstā: Muhameds

Muhameds regulāri devās vientulībā uz Hiras alu pie Mekas. Tur arī viņam pirmo reizi 610. gadā nāca pirmā Korāna atklāsme un tad viņam bija 40 gadi. Ar to sākās viņa pravieša gaitas. Pravietim bija doti norādījumi visas atklāsmes izplatīt savā plašajā ģimenē un ārpus tās. Tomēr viņam ticēja tikai daži. Vairākumu, jo īpaši turīgākos, aizvainoja viņa aicinājumi atteikties no viņu dieviem. Tas bija likumsakarīgi, jo lielākā daļa daudzdievības cilšu devās uz Meku svētceļojumos un autoritātes baidījās, ka šī jaunā reliģija apdraudēs viņu prestižu un ekonomisko izaugsmi. Turklāt, vadoņi baidījās arī no tā, ka šī reliģija izjauks pastāvošo sabiedrības iekārtu — jau pirmajās atklāsmēs tika uzsvērta vienlīdzība cilvēku starpā un nosodījums netaisnībai, kas tiek īstenota pret vājākajiem sabiedrības locekļiem. Mekas iedzīvotāju naids no vienkāršas nepatikas ātri pārtapa atklātās fiziskās sadursmēs un Muhameda sekotāju vajāšanā. Savas sludināšanas piektajā gadā Muhameds vairākus savus sekotājus aizsūtīja uz Abisīniju (tag. Etiopiju), lai lūgtu kristiešu valdniekam patvērumu.

Ar Korāna palīdzību Muhameds pildīja skolotāja, tiesneša, arbitra, padomdevēja, mierinātāja un tēva lomu jaunajā sabiedrībā.

Uzreiz pēc viņa atgriešanās Medinā 632. gadā (10. g. pc), Pravietis saņēma pēdējo Korāna atklāsmi un neilgi pēc tam mira.

Musulmaņi turki un tatāri ieceļoja arī Eiropas ziemeļu daļā — Kazaņā un Polijā. Pēc Otrā pasaules kara sekoja nākošais musulmaņu ieceļošanas vilnis, kad viņi izceļoja uz dažādām citām pasaules daļām — Eiropā, Amerikā un Austrālijā, un šajās zemēs daudzi cilvēki pieņēmuši šo ticību. Kopējais musulmaņu skaits ir vairāk kā viens miljards un Islāms tiek uzskatīts par ātrāk augošo ticību pasaulē.

Korāna atklāsme

Muhameds joprojām tiek apbrīnots par to, ka atklāsmes viņš saņēmis ļoti savdabīgā formā, jo sākumā eņģelis viņam teica: „Sava Kunga vārdā lasi!” Kad Muhameds atbildējis un paskaidrojis, ka nemāk lasīt, eņģelis viņu stipri esot piespiedis un skaļi noskaitījis divas reizes Korāna pirmās divas rindiņas. Pirmās atklāsmes laikā Muhameds alā bija viens, bet turpmāk visas atklāsmes notika citu klātbūtnē, kas tās pierakstīja.

Brīdī, kad viņam nāca atklāsme, apkārtējie bija liecinieki atklāsmei, kuru varēja redzēt, dzirdēt un sajust. Viņa seja kļuva pietvīkusi un viņš kļuva kluss un likās, ka viņa domas ir kaut kur tālu, viņa ķermenis bija atslābis kā miegā, viņš klusu izdvesa dūdojošu skaņu un viņa seja bija nosvīdusi pat ziemas laikā. Šāds stāvoklis ilga īsu brīdi un kad tas beidzās, Pravietis uzreiz nodiktēja jaunas Korāna daļas. Atklāsme viņam varēja nākt pat tad, kad viņš staigāja vai vadīja sprediķi. Bija arī gadījumi, kad viņš vairāk kā mēnesi nepacietīgi gaidīja atklāsmi, lai varētu atbildēt kādu uzdotu jautājumu vai, lai skaidrotu kādu notikumu. Atklāsmes Pravietis pats nevarēja ietekmēt. Pravietis un viņa sekotāji zināja šīs zīmes.

Svarīgi arī atzīmēt to, ka Korāns pats sevī ietver pārmetumus vai argumentus pret sevi un pret savu Pravieti. Vairumam Muhameda laikabiedru fakts, ka pirmais Korāna vārds tieši adresēts pavēles formā Pravietim, lingvistiski nozīmē to, ka Korāna autors nav Muhameds. Šāda forma saglabājas viscaur Korānā: tas runā ar Pravieti vai par viņu; Pravietis nekad nekomentē vai nerunā savā vārdā. Korāns sevi sauc par rakstu, kas „nosūtīts” Pravietim (jēdziens „nosūtīts” tā visās formās Korānā sastopams vairāk kā 200 reizes). Arābu valodā šis jēdziens sevī ietver to, ka Korāns ir nosūtīts no augšas un, ka Muhameds ir tikai tā saņēmējs.

Vienīgais, kas runā Korānā ir Dievs. Muhamedu tas uzrunā: „Pravieti!”, „Ziņnesi!”, „Dari!”, „Nedari!”, „Viņi Tev prasa...”, „Saki!” (vārds „saki” Korānā lietots vairāk kā 300 reizes). Turklāt, Pravieti Korānā dažkārt nosoda. Viņa statuss viennozīmīgi ir „Ziņnesis” (rasûl). Pirmā atklāsme sastāv no divām rindiņām, ar kurām sākas Korāns un Pravieša misija un pēc tām kādu laiku nesekoja cita atklāsme. Tad vēlāk atkal nāca nākošā nelielā atklāsme. Pēc šīs atklāsmes līdz pat Pravieša nāvei 632. gadā 63 gadu (lunārā kalendāra gadi) vecumā pakāpeniski tika atklāts viss Korāns, dodot katru reizi atšķirīga garuma tekstu ar jaunām pamācībām, komentāriem par notikumiem vai atbildēm uz jautājumiem, atkarībā no tā laika apstākļiem.

Korāna uzbūve

Ar katru jaunu atklāsmi Pravietis nodiktē jaunu papildinājumu Korānā tiem, kas ir tajā mirklī klāt. Klātesošie citātus iemācījās un nodeva tālāk citiem. Visas savas misijas laikā Pravietis diktēja Korānu saviem sekotājiem un rūpīgi sekoja tam, lai Korānu pieraksta, pat laikā, kad tika vajāts. Ar katru jauno daļu, Džebrails deva norādījumus Pravietim, kur šī daļa ievietojama galīgajā krājumā. Pravieša tuvākie sekotāji pierakstīja Korāna pantus uzreiz, kad Pravietis viņiem tos noskaitīja. Pavisam bijuši 29 rakstītāji. Pravieša dzīves beigās viss Korāns bija rakstīts uz atsevišķām daļām. Vairums viņa sekotāju zināja tā daļas no galvas un vairums to iemācījās no Pravieša, pavadīdami ar viņu kopā vairākus gadus. Viņi arī no Pravieša uzzināja pareizo Korāna daļu sakārtojumu. Viņi bija priekšteči ilgi pastāvošajai literatūras, vēstures un ģenealoģijas pierakstīšanas tradīcijai. Otrajā gadā pēc Pravieša nāves un pēc Jamamas kaujas, kurā gāja bojā liela daļa to, kas zināja Korānu no galvas, pastāvēja bažas, ka šādu personu pakāpeniska aiziešana var novest pie atsevišķu Korāna daļu pazušanas. Tādēļ pirmais kalifs un Pravieša pēctecis Abu Bakrs lika apkopot vienotā apkopojumā visus Korāna rakstus un droši noglabāt pie viņa. Apmēram 12 gadus vēlāk, Islāma valstij paplašinoties, trešais kalifs Otmans lika izgatavot oficiālas Korāna kopijas un izsūtīt pa atsevišķām Islāma valsts daļām. Šīs kopijas tādēļ sauc par Otmana kodeksu. Šīs kopijas visus pēdējos 14 gadsimtus musulmaņu pasaulē pazīst kā autentiskus Korāna rakstus, kādi tie tika diktēti Pravietim.

Korāna struktūra: sūras un ajas

Tā kā Korāns Pravietim tika atklāts pakāpeniski, pa daļām, 23 gadu garumā, raksti tika sakārtoti dažādās nodaļās. Tās netika sakārtotas hronoloģiski, bet saskaņā ar to, kā tās jālasa Pravietim un ticīgajiem. Korāns sadalīts atšķirīga garuma 114 daļās. Garākā (2. daļa) arābu valodā ir aptuveni 20 lapas gara; īsākās (108. un 112. daļas) arābu valodā ir katra vienu rindiņu gara. Korāna daļu sauc sûra. Katra sūra (izņemot tikai 9. sūru) sākas ar Labsirdības Kunga, Labsirdības Devēja, Dieva vārdā un katra sūra sastāv no pantiem, kurus sauc par âyet. Viens âyet var būt vairākas rindiņas garš vai tajā var būt tikai viens vārds. Arābu valodā tie kā dzejā beidzas ar atskaņām. Vairākas sūras sevī ietver dažādus apspriestos jautājumus un tādēļ sūras nosaukums parasti izvēlēts, ņemot vērā svarīgāko jautājumu, notikumu vai vārdu sūrā. Tādēļ katras sūras sākumā dots paskaidrojums par nosaukuma izvēli.

Mekas un Medinas sūras

Speciālisti nodala Korāna sūras, kuras rakstītas pirms vai pēc Ceļojuma uz Medinu. Mekas laikā Korāns vairāk koncentrējas uz jautājumiem par Islāma ticības pamatiem — Dieva vienotība, ko apliecina viņa zīmes (âyet), Muhameda sludināšana, augšāmcelšanās un Pastarā tiesa — un šos jautājumus atkārto, lai uzsvērtu un pastiprinātu Korāna mācību. Šie jautājumi bija ļoti piemēroti Mekas sabiedrībai. Vairums viņu ticēja vairākiem dieviem. Korāns to sauc par „širk” (partnerība): vairāki dievi veido un valda visumā. Korānā vairākas reizes tiek lietoti vārdi partnerība un apvienība.

Mekas iedzīvotāji sākumā arī noliedza Muhameda vēstījuma patiesumu un tādēļ Korāns atsaucas uz iepriekšējiem praviešiem (vairāki arī minēti Bībelē, piemēram, Nûhs, İbrahims, Jakubs, Jusufs, Mûsa un İsa), lai iedrošinātu Pravieti un viņa sekotājus, ka viņi tiks paglābti un, lai brīdinātu oponentus, ka viņi tiks sodīti. Korāns uzsver to, ka šie pravieši visi sludināja vienu vēstījumu un, ka Korāns ir nosūtīts, lai apstiprinātu iepriekšējos vēstījumus. Tas nosaka, ka musulmaņiem jātic visiem šiem praviešiem, nekādi tos nešķirojot.

Tomēr Mekas iedzīvotāji nespēja izprast augšāmcelšanos no mirušajiem. Mekas sūrās Korāns ietver argumentus no embrioloģijas un dabas zinātnes kopumā, lai paskaidrotu, kā notiks augšāmcelšanās. Korāns vairākkārtēji pārliecina ar atsaucēm uz vēsturi — kas noticis ar iepriekšējām paaudzēm, ar skaidrojumiem dabā un ar loģiku. Medinas sūrās, kad musulmaņi jau vairs nebija apspiesta minoritāte, bet stabila sabiedrība ar Pravieti vadībā, Korāns atklāj likumus musulmaņu sabiedrības iekārtai — par kāzām, tirdzniecību un finansēm, starptautiskajām attiecībām, karu un mieru.

Šajā laikā arī rodas jauna sabiedrības daļa „munafikun”, jeb liekuļi, kas izliekas, ka atzīst Islāmu, bet būtībā darbojas pret Islāma valsti. Jautājumi par liekuļiem Medinas sūrās ietverti diezgan bieži. Te arī ietverts jautājums par „Grāmatas cilvēkiem”, ar ko tiek apzīmēti jūdi un kristieši. Korāns kopumā runā par cilvēku grupām un sabiedrību, nevis par indivīdiem. Visās sūrās galvenokārt tiek uzsvērti ticības un morāles jautājumi, mazākumā atstājot tiesību jautājumus.

Korāns sastāv no aptuveni 6’200 pantiem, no kuriem tikai aptuveni 100 veltīti rituāliem, 70 personīgajiem likumiem, 70 civilajiem likumiem, 30 sodu (kriminālajiem) likumiem un 20 tiesu iekārtai un liecināšanai. Šie panti vairāk pievēršas vispārējiem jautājumiem: taisnībai, laipnībai un labdarībai, nevis detalizētiem likumiem. Pat tiesību jautājumi te tiek skaidroti ar emocijām, apziņu un ticību Dievam. Pantos, kas apraksta represijas, pēc vispārēja apraksta tālāk seko teksti, lai mīkstinātu abu pušu sirdis: apspiedējam un upurim. Kad tiek noteikts Ramadana gavēnis, galvenais mērķis ir padarīt gavēni par vieglu un patīkamu un musulmaņi to tā arī uztver. Ramadana mēnesis ir laiks, kad visi svin un līksmo.

Stilistiskas iezīmes

Korānam ir savs noteikts stils. Lasītājam jāsaprot, ka Korāns nav sakārtots hronoloģiski vai pēc tēmām. Korānā atsevišķas tā daļas var ietvert gan skaidrojumus par Dieva vienotību un cēlumu, gan noteikumus un likumus, gan stāstus par iepriekšējiem praviešiem un tautām, kā arī aprakstus par atalgojumu un sodiem Pastardienā. Šāds stils cenšas pastiprināt vēstījumu, pierunājot un atrunājot. Šāds sakārtojums tādēļ atkārto dažādus jautājumus vairākās sūrās, bet tā kā Korāns ir virziena rādītājs, katra sūra papildina un uzlabo izpratni. Piemēram, diskusijā par laulības šķiršanas kārtību, pēkšņi tiek pārtraukta norādījumu došana un ticīgie tiek aicināti turpināt lūgšanas un pakļauties Dievam, bet tad atkal seko norādījumi par laulības šķiršanu. Tad, kad cilvēki tiek aicināti nodarboties ar labdarību, Troņa pants atkal apraksta Dieva slavu un atsaucas uz laiku, kad neviens nevarēja aizlūgt par otru. Kad tiek pabeigta Dieva varas slavēšana, atkal cilvēki tiek aicināti nodarboties ar labdarību. Šāds stils ir labs tādā ziņā, ka jebkura tā daļa ir kā pilnīga mācību stunda. Tāds sakārtojums ir lietderīgs arī tādēļ, ka neviens nevar Korānu izlasīt uzreiz no sākuma līdz galam, jo to lasa parasti pa daļām gan sprediķa laikā, gan televīzijā vai radio. Galvenā Korāna iezīme ir kontrasts: atšķirība starp šo pasauli un viņsauli, starp ticīgajiem un neticīgajiem, starp paradīzi un elli. Šis aspekts ticis pētīts īpaši uzmanīgi un te atrodami interesanti pretstatījumi: eņģeļi un velni, dzīve un nāve, slepenība un atklātība u.tml., kas atkārtojas tieši vienādā skaitā. Šis līdzsvars no teksta tiek saglabāts arī pavēlēs Pravietim teikt, „Tava Kunga patiesība ir nākusi, lai tie, kas tic Viņam, tā dara un, lai tie, kas vēlas Viņu noraidīt, tā dara” un „Reliģija nav uzspiesta: patiess ceļš ir atšķirts no maldiem”. Viens no nosaukumiem, kādu sev devis Korāns ir „al-Furkan” (grāmata, kas izšķir [labu no slikta]).