Līdzskanis
Vikipēdijas raksts
| Artikulācijas vietas |
| Labiāla |
| Bilabiāla |
| Labiāli velāra |
| Labiāli alveolāra |
| Labiodentāla |
| Bidentāla |
| Koronāla |
| Lingvolabiāla |
| Interdentāla |
| Dentāla |
| Alveolāra |
| Apikāla |
| Lamināla |
| Postalveolāra |
| Alveopalatāla |
| Retrofleksa |
| Dorsāla |
| Palatāla |
| Labiāli palatāla |
| Velāra |
| Uvulāra |
| Uvulāri epiglotāla |
| Radikāla |
| Faringāla |
| Epiglotāli faringāla |
| Epiglotāla |
| Glotāla |
| Šī lapa, iespējams, satur informāciju fonētiskajā alfabētā, kuru dažas pārlūkprogrammas var attēlot nekorekti. |
Par līdzskani (IPA: [liːdz.skɑ.nis]) vai konsonantu artikulatorajā fonētikā sauc tādu valodas skaņu, kuras radīšanai tiek pilnībā vai daļēji slēgts augšējais balss trakts. Par augšējo balss traktu sauc tā daļu virs gāmura.
Svešvārds konsonants cēlies no latīņu valodas vārdiem con (līdz, ar) un sonare (skanēt), no kā atvasināts pierastākais latviskais termins līdzskanis. Konsonanta ideja bija tā, ka tā ir skaņa, kura pati par sevi, bez līdzskaņa, skanēt nevar; vismaz tā tas ir latīņu valodā. Tomēr šī koncepcija nav vispārīga, jo tādās valodās, kā nuhalku, vārdā var būt līdzskaņi bez neviena patskaņa.
Tā kā līdzskaņu skaits pasaules valodās ir lielāks, nekā līdzskaņu burtu skaits jebkurā no alfabētiem, lingvisti izstrādājuši sistēmu, ko sauc par Starptautisko fonētisko alfabētu, lai katram jebkurā valodā iespējamam līdzskanim atbilstu unikāls simbols. Arī latviešu alfabētā ne katrai skaņai atbilst savs burts. Piemēram, afrikātas [dz] un [dʒ] tiek attēlotas ar digrāfiem dz un dž, burts h atbilst skaņām [x] un [h].
Satura rādītājs |
Līdzskaņu pazīmes
Katru līdzskani var atšķirt pēc vairākām pazīmēm:
- Artikulācijas veids ir līdzskaņa radīšanas (artikulēšanas) metode; kā piemēram nazāla (caur degunu), slēdzenis (pilnīga gaisa plūsmas pārtraukšana) vai spraudzenis (kā patskanis).
- Artikulācijas vieta norāda uz to aktīvo runas orgānu, kas iesaistīts gaisa plūsmas modulēšanā. Lūpeņu artikulācija veidojas lūpās, mēleņu artikulāciju veido kāda no mēles daļām. Papildus tam var būt arī vienlaicīga papildartikulācija, kā palatalizācija (mēle pieskaras cietajām aukslējām) vai faringalizācija (sasprindzinās rīkles dobuma sienas).
- Pēc balss saišu darbības (fonācijas) izšķir balsīgos (balss saites rada toni visā skaņas artikulācijas laikā) un nebalsīgos (balss saites nedarbojas) līdzskaņus.
- Pēc gaisa patēriņa noteiktā laika vienībā izšķir aspirētos un neaspirētos līdzskaņus.
- Pēc gaisa plūsmas mehānisma (elpas virziena) izšķir ekspiratoriskos līdzskaņus (artikulē izelpā) un daudz retāk sastopamos inspiratoriskos līdzskaņus (artikulē ieelpā) un klikšķus (artikulācija bes gaisa plūsmas).
- Pēc artikulācijas ilguma izšķir īsos un garos līdzskaņus. Dažās valodas (kā igauņu un sāmu) izšķir trīs fonēmu garumus: īsus, garus un pārgarus.
- Pēc artikulācijas centru skaita izšķir viencentra un divcentru (afrikātas un koartikulētie) līdzskaņus.
| Artikulācijas veidi |
|---|
| Troksnenis |
| Slēdzenis |
| Afrikāta |
| Berzenis |
| Svelpenis |
| Skanenis |
| Nazāls |
| Flaps, taps |
| Vibrants |
| Spraudzenis |
| Plūdenis |
| Patskanis |
| Puspatskanis |
| Laterāls |
| Šī lapa, iespējams, satur informāciju fonētiskajā alfabētā, kuru dažas pārlūkprogrammas var attēlot nekorekti. |
Visvairāk un vismazāk līdzskaņu
Bugenvilas salas rotoku valodā ir tikai seši līdzskaņi.
Latviešu valodā ir 23 līdzskaņi (un četras afrikātas)
Ubihu valodā ir lielākais neklikšķu līdzskaņu skaits - 84. Dažās hoisu valodās var būt līdz pat 115 līdzskaņiem, bet to skaits var variēties atkarībā no tā, kā tiek analizēti klikšķi.
Skatīt arī
- Artikulatorā fonētika
- Fonētikas tēmu saraksts
Ārējās saites
- Interaktīvi artikulācijas veids un vieta (angļu val.)
Avoti
Ian Maddieson, Patterns of Sounds, Cambridge University Press, 1984. ISBN 0-521-26536-3
Latvijas Padomju enciklopēdija, Galvenā enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1985..